#0124 Westvleteren 12 (XII)

Jā, tas tiešām ir noticies, es esmu nobaudījis vienu no vislielākajām alus leģendām pasaulē, bez maz visu pasaules alus topu līderi jau daudzus gadus, patiesībā, vienkārši visu, visu, visu alu numur viens – Westvleteren 12 (XII). Laikam nebūšu ļoti oriģināls, ja teikšu, ka katrs, kurš ir sācis izprast alus burvību, tā daudzveidību, seko tam, kas notiek tuvākās un tālākās alus zemēs ir vēlējies šo retumu reiz pagaršot. Tieši tā – retumu, jo normāli tas nav nopērkams, nekur oficiāli netiek izplatīts un importēts. Traki, un ja neskaita tos, kuri noteiktā laikā ierodas pie šī beļģu klostera durvīm, lai pēc iepriekšējās pierakstīšanās pa “alus telefonu” nopirktu kasti (24 pudeles) šī brīnuma, pārējiem atliek tikai “pelēki/melnais” tirgus. Tie mūki šo aliņu pārdot tikai tik cik lai varētu būt mūki, ražo tikai tik, cik tam ir nepieciešams, vienu un to pašu apjomu jau gadu desmitiem, pārdot pie tā klostera durvīm katrai personai ne biežāk kā reizi 60 dienās. Viņiem tur stingra uzskaite esot, fiksējot personas, to telefonu numurus kā arī mašīnas numura zīmi. Tātad, nekādas šmaukšanās. Pie tam cena esot visai demokrātiska, 42 € par 24 pudelītēm. Bet kādas tās ir? Kāda ir  kaste? Pati vienkāršība. Neliek viņi savu aliņu kaut kādos metāla, plastmasas vai kartona režģos. Smukas koka kastītes, pameklējiet iekš Google attēlus, sapratīsiet. Nav mainījušās nez cik gadu. Pudele un tās noformējums arī ir kaut kā vērts. Faktiski jau noformējumu un etiķetes nav. Ir tikai konkrētas formas 0.33 litru pudelīte ar Westvleteren uzrakstu pašā stiklā un korķis. Nekādas etiķetes, priekš kam. Visu nepieciešamo info var uzlikt uz korķīša. Ko tur daudz vajag: nosaukums, darītava, tilpums un derīguma termiņš. Tas vienīgas izskatās pēc jaunu laiku uzdrukas produkta. Vienu vārdu sakot, ja gribat alu ar vēsturi, alu ar sentēvu tradīcijām, kuras nemirst, alu ar nemainīgi labu garšu paaudzēs, alu, kuram leģendas pa priekšu skrien, tad šeit tas ir. Tik dabūt nevar! Šo sarežģītību apstiprināja virkni manu Beļģijas paziņu un draugu. Tie esot lieli svētki, to novērtē, ja galdā var celt Westvleteren, ja saviem biznesa parteriem kā Ziemassvētku dāvanu pasniedz vai nosūta pudeli (vienu) šī dzēriena, vai  lieli un nopietni vīri Ziemassvētku vecītim izsaka vēlmi zem egles ieraudzīt pārīti šī brīnuma, vai atceras savus stāstus, kā reiz pirms desmit gadiem bija braukuši uz klosteri cerībā ko dabūt, u.t.t., u.tml. Skaisti.

Kur tad es galu galā pie šī esmu ticis. Dažādi. Pirmkārt reiz Alus Celles vīriem pajautāju, vai vispār kādreiz kaut kur Latvijā kāds kādreiz ko tādu ir dabūjis, atvedis vai ir viņiem ir kādi plāni? Vīrs pasmaidīja un teica, ka 12 pudeles bija un varbūt pēc pāris mēnešiem būšot vēl 12 vai apmēram tā. Un ziniet, reiz pagājušās vasaras beigās nokāpjot šajā Baznīcas ielas pagrabā viņš pasmaida un jautā vai man tā interese vēl joprojām esot. Protams un dārgums kaut kur no tumšiem un melniem stūriem tiek izvilkts. Es esmu laimīgs! Kādu pusgadu šis dārgums gaidīja piemērotu brīdi, lai to atkorķētu, nevar un nedrīkst vienkārši tā pat pie pusdienām, kad slāpst, tā būtu zaimošana. Bet… stāsts turpinās. Šajā ziemā bija tā iespēja darba dēļ pabūt gan Nīderlandē, gan Beļģijā un, un ir interesanti. Iegriežoties, gandrīz nejauši izvēlētā, vienā no labākajiem (pēc klientu vērtējuma) Roterdamas alus krogiem acis izbrīnā iepletās dzērienu kartē ieraugot Westvleteren. Neticīgi jautāju viesmīlim vai tiešām, šis atplaukst smaidā un saka, jā, protams. Variantu nav, jāņem un jābauda. Gards, ļoti gards, skaists, perfekti balansēts, alkoholu nejūt, katrs malks ir “kraukšķīgs”, burtiski izkūst, “izčākst” uz mēles un mutē, mazliet ļoti labu šampānieti atgādina, sarežģīts, tur var atrast daudz un dažādas garšas, tai pašā laikā nepārprotams beļģis. Es esmu laimīgs! Bet… stāsts turpinās. Pēc pāris dienām, kad visi oficiālie darbi apdarīti iegriežamies Roterdamas jaunajā tirgū, rekomendēju, ļoti interesanta celtne ar dažādiem garšas labumiem piedāvājumā. Ir arī dzērienu veikals, daudz labu dzērienu tajā, pagrozāmies, paskatāmies un kā zibens spēriens pa pieri – ledusskapī stāv Westvleteren, gan 12, gan 8, gan 6. Šokējoši – var nopirkt, dārgi, bet var. Nobaudīju uz vietas Westvleteren 8. Teicams, varbūt pat mazliet labāk patika par 12. Es esmu laimīgs! Vienīgā problēma, mani kolēģi vairs diez ko netic leģendām par to, ka šis ir kas leģendārs un faktiski nenopērkams, jo kur kāju speram, tur ir. Bet… stāsts turpinās. Beļģija, Lēvene, peč nopientas darba dienas ne nu gluži nejauši nonāku vienā no Lēvenes interesantākajiem alus krogiem, kurš ir slavens ar to ka piedāvā vairāk kā 3000 alus šķirņu. Ar interesi šķirstu alus sarakstu (alfabētisku starp citu) un tas jau vairs nebija absolūts pārsteigums ieraugot, ka visas trīs Westvleteren šķirnes ir piedāvājumā. Kā degustācijas noslēgumu viesmīlim, tomēr mazliet neticīgi jautāju, vai ir? Tas pasmaida un saka jā, ir vai vēlos? Protams, es esmu laimīgs. Starp citu, tas ne tuvu nebija dārgākais alus visā alus listē, to protams tur neviens par 2 € pudelē nepārdod, bet priekš alus gurmāna cena pieņemama. Un visbeidzot, pa pilsētu pastaigājot vienā alus veikala skatlogā redzu, ka goda vietā izlikts, uzminiet, jā – Westvleteren. Tā, ka dabūt var, bet protams, ne kurā katrā vietā un reizē.

Vai bija/ir vērts? Noteikti! Vai tiešām vislabākais alus, ko esmu jebkad dzēris? Drīzāk nē. Ir garšā interesantāki. Bet tas stāsts padara to visu unikālu. Ja rodas iespēja, pamēģiniet, tas tomēr ir kaut kas.

Ratebeer.com vērtējums 100 no 100.

Visu laiku ratebeer.com Top 50 alus saraksts, kur 12 ir pirmais un 8 divdesmit astotais.

Wikipēdijas lapa, viņiem jau pašiem savas nav, mūki ar ko tādu nenodarbojas.

Untappd topā varī aram atrast, ok ne pašā pirmajā vietā, bet ir.

Dodieties pie Google vēl attēlus pameklēt, sevišķi pievērsiet uzmanību koka kastēm.

 

P.S. Kādam brīdim laimes pietiek, tagad jādodas paskatīties, kas pie tuvākiem kaimiņiem jauns.

#0123 Viedi Sazobe

Hm, būs jānoformulē viedoklis par vēl vienu jaunu Latvijas mazo alus darītavu ar ambīcijām. Kuram, gan nav ambīciju, tas ir tikai normāli. Nepateikšu precīzu laiku, kad viņi parādījies pie alus brūžu apvāršņa, manuprāt, tas bija kaut kad pagājušā gada pavasara pusē, vasaras sākumā. Tas gan nav arī tik svarīgi, tieši kad, bet svarīgi ir tas, ka tikai tagad šīs darītavas alus ir ielijis manā alus glāzē. Kāpēc tik ilgi? Tas ir jautājums arī man pašām. Atbilde ir piesardzība, jo nevaru apgalvot, ka alus mīļi, man zināmie un arī nezināmie vispārējā sajūsmā nebija. Nav pat runa par to, ka varbūt, kādam ir gadījusies kāda ne tik veiksmīga pudele, bet kopumā, par alus garšu ir stāsts. Vairākkārtīgi biju uz viņiem noskatījies gan Valmiermuižas veikalā, gan kādā citā, gan vienā otrā krogā un tomēr, līdz šim bija nē. Kas mainījās? Nejaušība.

Šodien iegriežoties gluži parastā RIMI lielveikalā, pulkveža Brieža ielā, papildināt ikdienas krājumus pamanīju, ka tur iekārtojies kaut kāds alus un vīna veikaliņš. Paskatījos kas un kā, patiesībā nekā iedvesmojoša, tik Viedi plauktā stāv. Sapratu, jānopērk un jānodegustē, lai  nosegtu pelēkos laukumus manā alus pieredzē.

Rezultāts. Sākšu ar pozitīvo. Patīkami pārsteidza kvalitatīvais pudeles noformējums, konkrēti etiķetes. Tā ir daudz labāka, kā pa gabalu izskatās. Sīkums, bet patīkams. Otrkārt, ir labi, ka Viedi iet ne to vieglāko ceļu un cenšas piedāvāt garšām bagātīgus dzērienus, nav viņu produktu listē garlaicīgi lāgeri vai pseido mājas garšas aliņus. Bet turpinājums nav tik labs. Jā, apiņus jūt, bet ne tik ļoti kā varētu gaidīt, jā, ir APAs vai IPAs rūgtumiņš, bet ne tik ļoti, lai teikti oho, jā mazliet citrusu smarža un aromāts, bet atkal vairāk atblāzmas kā nepārprotama eiforija. Ļoti spraucas cauri iesala saldenums, kas alu kopumā padara ne visai labi balansētu. Un vēl, glāzē diezko glīti neizskatās, putas praktiski nebija, krāsa viegli duļķaina. Principā vilšanas un es labāk kādu eiro piemaksāšu un nākamreiz paskatīšos Malduguns virzienā. Žēl, bet tas jau ir tikai ceļa sākums, kaut Malduguns sāka pārliecinoši ar pirmo brūvējumu, pirmo šķirni.

Reatebeer.com vietnes vērtējums ir šeit. Daudz vērtējumu nav, bet kopīgā noskaņa ir ar vilšanās sajūtu.

P.S. Cits Viedi alus – Rodeo, patiesībā, ir ļoti līdzīgs Sazobei un arī to pavada zināma vilšanās.

#0122 Aldaris Baltijas Lāgers

Redz kā, Aldaris ir atkal pārsteidzis pozitīvā ziņā šī gada janvāra beigās tautās palaižot savus divus jaunumus – Baltijas Lāgeri un Oranžo Kviesi, kuri nu jau kādu nedēļu ir nopērkami parastajos lielveikalos pa apmēram 1.50 – 1.60 eiro par 0.5 litru pudeli, bez atlaidēm.

Bet šī ieraksta viesis ir lāgeris ar zaļo etiķeti, savukārt kviesi, varbūt, mazliet vēlāk pieminēšu. Tātad! Pirmkārt jau ir jāsaka, ka Aldarim kopumā ir izdevies gana kvalitatīvs dzēriens, kurš var atgriezt ticību tam, ka lāgeris ir arī ar garšu dzerams alus. Uz šo brīdi es uzdrošinos teikt, ka tas ir viens no labākajiem šī stila aliem, kuri Latvijā tiek brūvēti, tajā pat laikā noteikti ne kopumā. Ja samet visu vienā katlā, tad vērtējums sanāktu gana viduvējs. Nav tur ļoti daudz garšu īpašību, kas liktu pie katra malka sajūsmā gavilēt garšas kārpiņām, lāgeris tomēr. Bet, bet, ir tur savs kaifs arī, jo apiņus jūt gan nedaudz smaržā, gan vairāk garšā, ir gana svaigs un atsvaidzinošs, ir viegls rūgtums, dzeras viegli un ātri, arī izskatās labi. Bet ar to dzeras viegli un ātri ir saistīta viena būtiska problēma. Šis alus ir tiešām garšīgs tikai sākuma posmā. Pēc atrašanās glāzē kādas minūtes 20, tas paliek būtiski vājāks, “atšālējas” un diemžēl kļūst par lāgeri parasto un garšo nekādi. Varbūt tā ir lāgeru pamatīpašība, nezinu. Kopsavilkums gan ir tāds, ka šis ir alus, kuru labprāt iepirkšu vēl nevienu reizi vien, jo tam noteikti ir viena no labākajām cenas/labuma attiecībām parasto lielveikalu alus plauktos. Tas tiešām pozitīvi atšķiras no visas gaišu lāgeru garlaicīgās plejādes, kaut nepārprotami tas paliek lāgeris. Tā rezultātā es būtu mainījis pudeļu tilpumus vietām ar Rietumu Eilu: respektīvi šo lāgeri 0.33, bet eilu 0.5 litru tilpumā. Tam nav šī nepatīkamā “atšālēšanās” īpašība.

Vēl kā pozitīvu īpašību gribu atzīmēt, ka uz etiķetes tagad ir minēt gan izmantotie apiņi, gan IBU, gan alusmeistars. Ok, meistars bija arī dažiem citiem. Katrā gadījumā alus gurmāniem tas patīk, viņi to saprotu un novērtē. Savukārt aizmugures etiķetes ekvilaizerim es neietieku pievērst būtisku uzmanību, kaut kāda informācija ir, bet kā tā tiek mērīta nav īsti skaidrs, jo salīdzinot ar otru jaunumu Oranžo Kviesi ir pretrunas. Nemaz nerunājot ar kādu no Cēsu brīnumiem.

Vienu vārdu sakot – iesaku. Ratebeer.com lapa ir šeit.

Vēl atcerējos, man nepatīk šī alus nosaukums. Kāds Baltijas Lāgers? Varētu padomāt, kas šis kāds tipisks Baltijas lāgeru eksemplārs, nav taču! Kur ir izdoma? Šai ziņā Laumiņas skūpsts bija ģeniāls, lai arī nosaukumam ar Aldari sakara gandrīz nekāda.

#0121 Kaapse Brouwers Harrie

Šis alus patiesībā bija zināms piedzīvojums, kaut kā alus, tas noteikti bija drīzāk viduvējs kā labs. Par ko ir stāsts? Tā nu bija sanācis, ka janvāra beigās pāris dienas bija jāpavada Roterdamā, tas ir, Nīderlandē, kur pēc intensīvas intelektuālās piepūles, redzot tikai telpas, tāfeles, mākslīgo apgaismojumu, kolēģus un datoru ekrānus jāpameklē veldze garšas kārpiņām un atslodzei no visa iepriekš pieminētā, izņemot kolēģus :). Rezultātā, tas jau nebūtu atbilstoši alus gurmānam, ja netiku pameklēts, kur ir labākā vieta pilsētā alus baudīšanai. Pēc neliela pētījuma veikšanas slēdziens bija rokā – Kaapse Brouwers ar adresi – Veerlaan 19-D, 3072 AN Rotterdam, lai kur tieši tas arī nebūtu. Ieskats kartē ātri sniedza atbildi, ka tas nav tālu no slavenā Roterdamas Erasmus tilta, uz tās pusssalas, no kuras paveras glīts skats uz pilsētu un kur uzbūvēta virkne modernu biroju telpu dažādām lielām un ļoti lielām kompānijām. Tā nu vienā lietainā un vējainā janvāra vakarā bijām pie vietas.

Un šeit sākās pirmais pārsteigums. Adrese aizveda uz tādām kā noliktavām, apmēram, kā Spīķeri Rīgā, tad otrais pārsteigums, mēs tiešām ieejam noliktavā vai fabrikā, kur pārņem absolūts ēdienu smaržu kokteilis. Izrādās, ka tā vieta vispār saucas Fenix Food Factory, kur vienā no daudzajiem nostūriem iekārtojies meklētais alus krogs/darītava. Rezultāts ir fantastisks, jo cik var noprasts, tad šeit dažādi talantīgi šefpavāri ļaudīm piedāvā savus ēdienus (ļoti dažādus), kurus pasniedz vienkāršā veidā, kur tu piesēdi pie vienkāršiem galdiem un ar gardu muti visu notiesā, plus, ja vēlies klāt piedzerot kādu no 20 aliem, kurus minētais alus krogs piedāvā kādā no saviem 20 alus krāniem. Kopējā atmosfēra ļoti feina, mazliet īpatnēja, nedaudz hipsterīga, ļaudis pārsvarā tā ap 30+ gadiem apgrozās, plus vēl tā noliktavu un fabriku aura. Vispār jau atmosfēra līdzīga kā Labietī, tikai ar iespēju arī gardi paēst.

Pats konkrētais alus – Harrie, kurš loģiski bija tikai viens no tā vakara vairākiem, nebija tas, kurš atstāj nepārspējamu garšas sprādzienu mutē, bet visādā ziņa gana labs un kvalitatīvs saisons ar kuru var mierīgi sākt vakaru šajā fabrikā. Tā teikt, lai iesildītos, aprastu ar to, kas tur notiek, saprastu, ko gribi pēc tam, sāktu risināties sarunas par un ap viskautko. Bet nekas īpašs atmiņā paliekošs. Kāpēc tieši šis man ir virsrakstā, atbilde ir vienkārša, bija gadījies arī kādā no dzērienu veikaliem to pudelē iepirkt pirms brīža. Noteikti labākais no šīs darītavas ir stouts Gozer, kurš bija pieejams uz viena no krāniem un nepievīla – bija burvīgs.

Vienu vārdu sakot, ja gadās būr Roterdamā un ir vēlme nobaudīt ko tiešām labu, par priekš Nīderlandes saprātīgu cenu mazliet sireālā atmosfērā, tad droši – dodaties uz Kaapse Brouwers un Fenix Food Factory. Zemāk pāris vājas bildes, lai mazliet noķertu to atmosfēru, kas tur valdīja.

#0120 Labietis Asara

Visus Labiešus gandrīz nav iespējams nogaršot, kur nu vēl aprakstīt, bet šis vai pareizāk šī Asara mani uzrunāja. Uzrunāja ar to, ka tas ir interesants. Ok, visi Labieši ir interesanti, bet Asarai pēdējā laikā mani ir izdevies piesaistīt manu uzmanību visvairāk. Pirmkārt, ar šī alus stilu – Gose, pēc Ratebeer klasifikācijas der arī nosaukums Grodziskie vai Lichtenhainer. Principā tas ir skābais, tātad Beļģu Sour stila kviešu alus, bet ar ziemeļnieciskiem piesitieniem. Tā vismaz figurē šī stila aprakstā, kur minēts, ka tas tiek arī mazliet sālīts ar jūras sāli. Un tieši tas arī ir tas interesantais, kas man iepatikās. Sāļš alus!

Pirmo reizi, kaut kad, decembrī pagaršojot, tas nelika vilties, patīkams, paliekošs, jūtams, nepārspīlēts, svaigs sāļums ar viegla skābuma sajūtu, kurš nedaudz liek mutei savilkties čokurā. Plus palidināts ar garšvielu piešprici, lai arī sākumā īsti neizpratu kādu, bet pēc tam, kad izlasīju, ka tas ir bijis koriandrs, atlika tikai piekrist, jā – koriandrs. Tās garšvielas patiesībā padara šo alu par tādu mazliet ziemīgu dzērienu, lai arī alkohola līmenis tam nav augsts, tikai 4.3%. Visu šo pozitīvo sajūtu rezultātā atļāvos pat pāris reižu Labieša atzaros (starp citu tagad arī Āgenskalnā) nopirkt pa pudelei izlejamā. Un šeit es varu tikai apstiprināt jau savu iepriekšējo tēzi – Labietis jādzer pie viņiem, viņu krogā, jo pudele var radīt vilšanos. Ja pirmā bija ok, tad tā ko iegādājos pirms pāris dienām diemžēl bija vāja atblāzma no tā ko gaidīju. Saprotu, ka vārījums no vārījuma atšķiras un nav viņu mērķis vienmēr 100% tādu pašu dzērienu iegūt, bet kaut kas nebija riktīgi. Putu nebija nemaz, gāzējuma nebija, tāda pliekanumu sajūta bija, kur arī labās garšas īpašības pazūd, jo alus ne nu gluži “ūdeņains”, bet bija tāds “plakans”. Ar visu to noteikti rekomendēju nogaršot, jo tā sāls dod ļoti simpātisku “odziņu” šim alum

Ratebeer.com vietnē ticis līdz vērtējumam 45 punkti, kas patiesībā ir normāli, daudziem var arī negaršot un viendabīguma problēmas tam diemžēl ir.

#0019 BrewDog Paradox Heaven Hill

Mēnesi esmu noslinkojis, kā rezultātā nav neviena paša ieraksta šajā vietnē. Varētu sākt domāt, ka nekas nav garšots, nekas nav nobaudīts, nekas nav dzerts! Tā, protams, nav taisnība, ir, ir šis tas vairāk vai mazāk interesants salasījies šī pēdējā mēneša laikā, bet piezīmju rakstīšana smags darbs, kuram vajag iedvesmu un laikam jau nevar solīt, ka labošos un būs turpmāk viens ieraksts pēc otra. Vārdu sakot – taisnojos 🙂

Bet tagad pie lietas. Viens no interesantākajiem aliem, kuram šajā laikā posmā ir gadījies nonākt manā alus glāzē ir visiem “nopietniem un hipsterīgiem”alus dzērājiem zināmās skotu darītavas BrewDog, es pat īsti nezinu, eksperimentālais vai sezonālais vai kā savādāk Paradox sērijas brūvējums Heaven Hill. Ieraudzīju šo Stabu ielas BeerFox bodē, stāv glīti iesaiņots kastītē (gluži kā Aldara 24 mēnešu porteris) un sapratu – jāņem, nevar būt slikts, nevar būt viduvējs. Un tā arī bija, šis imperiālais stouts, kurš gatavojies burbona mucās bija brīnišķīgs. 100 ratebeer.com punkti ir absolūti pelnīti. Stiprs, bet stiprums bija maskēts, lieliski izskatās, sarežģīts, pilns garšām, kas pienākas labam stoutam: karameles, vaniļas, rozīņu, plūmju, lakricas notis un jā – burbona smaržas un garšas tur arī bija skaidri jūtamas, arī apiņi, ja kas. Liels dzēriens un absolūts prieks bija to baudīts, lēnām un prātīgi, auksta ziemas vakara gaitā, pie vakariņu galda. Rekomendēju visiem, kuri meklē ko izcilu, bet noteikti ne tiem, kuriem nepieciešams vienkāršs padzēriens, lai noskalotu ēdienu, padzertos. Šis nav, lai to vienkārši dzertu, šis ir, lai baudītu.

P.S. Man patika, ka alus etiķete bija vecajā BrewDog stilā, tas jaunais man ne visai.

#0118 Malduguns Zaļā Bise

Kādu laiku Malduguns šeit nav iemaldījusies, kas nozīmē tikai to, ka problēma ir jālabo. Kā nekā pirms pāris ierakstiem viņus nominēju kā pašreiz numur viens labo alus alus darītavu Latvijā. Zaļā Bise nav jauns alus, tas ir pazīstams jau krietnu laika sprīdi, bet ir viena varen jauka Bises īpašība, kuru šo malduguniešu IPu atšķir no visām parējām. Tas ir. Viņi katru reizi vai gandrīz katru reizi vārot šo eleganto dzērienu izmanto vienu un to pašu recepti, kurā katru reizi vai gandrīz katru reizi ir vien un tikai viena izmaiņa – izmantotā apiņu šķirne. Tas savukārt nozīmē tikai un vienīgi to, ka dzerot šo alu ir iespējams novērtēt kā šī viena sastāvdaļa katru reizi maina alus garšu un ne tikai garšu, bet arī citas īpašības. Problēma tikai tāda, ka faktiski nav iespējams nogaršot visas versijas veinlaicīgi. Uz šo brīdi, ja ratebeer.com vietnē viss ir pareizi, un nav pamats domāt, ka nē, jo izskatās, ka viņi paši pievieno jaunos alus šeit, kopā ir bijušas 17 dažādas versijas. Esmu garšojis kādas piecas vai sešas no tām un nevaru kādu no tām īpaši izcelt.

Bet šoreiz bija tā iespēja vienlaicīgi iegādāties divas versijas. Vienu ar Horizon apiņiem, otru ar Cascade. Tad nu arī pēc kārtas garšoju vienu un otru. Secinājums! Atšķiras. Ja Horzion versija ir mazliet maigāka, ne tik rūgta un IPiski augļaina, tad Cascade versija ir rūgtāka, raupjāka, asāka un mazāku augļu aromātu. Tā pat mans novērojums bija, ka Cascade versijas putas bija mazāk noturīgas un izteiksmīgas, nebija uz glāzes malām to mazu smuko IPām raksturīgo balto putiņu atlieku. Pārējais, loģiski, visai līdzīgi. Krāsa smuka, viegli rūsgana, mazliet smaržo un abi teicami iet klāt pie vakariņām vai pusdienām visur, kur der gaišais alus. Vērtējums var palūkot šai pašā ratebeer.com vietnē. Ļoti objektīvi tie nav, jo par vienu otru versiju tikai pāris balsis atdotas, bet kopējā aina iezīmējas gana laba.

Nopirkt var gana daudz vietās, tas ir, visur tur, kur tirgojas Malduguns. Te ir karte, ja kas.

 

#0117 Bush de Nuits

Ok, ja man kādu reizi bija uznākušas šaubas par to, kura valsts ir alus karaļvalsts un vai tiešām Beļģija ir zaudējusi šo troni, tad šī ieraksta varonis atgriež visu savās vietās. Beļģija ir alus karaļvalsts. Toni varbūt nosaka amerikāņi, dāņi, vācieši, čehi vai pat norvēģi, bet karalis ir karalis un tas ir beļģis.

Labi, šis, protams, nav tipiskākais beļģu alus, konkrētāk beļģu eilu un ja pavisam konkrēti beļ;gu stirpo eilu pārstāvis. Ar to es gribu teikt, ka šis noteikti nav masu produkts arī Beļģijas mērogā, bet tas ir kaut kas, tas ir izcils. 6 mēnešus gatavināts izcila burgundieša mucās, rezultātā bez savām jau tā labajām alus īpašībām tas ir papildus ieguvis kaut ko no vīna, to tur varēja sajust, gan smaržā, gan jo sevišķi garšā. Smarža un garša saldskāba, sarežģīta, noapaļota, sabalansēta, ar karamelēm, rozīnēm, riekstiem un augļu notīm, kā arī ar garu un jauku pēcgaršu. Tas ir vienkārši jābauda no pirmā līdz pēdējam malkam, kas manā gadījumā bija stundas trīs. Jā, jā – trīs stundas, jo šis nav ātri dzerams alus, to pat nevar ātri iedzert, jo bez visiem labumiem, kas iepriekš minēti, tas ir arī ļoti stiprs dzēriens alus kontekstā – 13% gluži kā normālam vīnam. Tajā pat laikā garšas kvalitātes palika nemainīgas. Nekas tur neizčākstēja un mazie burbulīši uz mēles spridzināja pie katra malka. Vienkārši burvīga alus pieredze. Vienīgais, kur varētu piesieties ir alus izskats, tas nebija glītākajā krāsā un putas tam pazuda samērā ātri.

Uzmetot skatienu reatbeer.com vietnē šis alus arī neliek vilties – 100 punkti ir godam pelnīti un vieni vienīgi sajūsmināti komentāri. Iekš Untappd.com, kur varbūt vairāk ļaužu apgrozās un ne tikai gurmāni vērtējums vidēji arī ir augsts, bet būtiski izkliedētāks. Vai nu 5 vai 0.5 🙂 Var saprast, jo kopumā jau šis ir ļoti īpašs un tajā pat laikā īpatnējs dzēriens, kurš var arī galīgi negaršot. Es, paldies dievam, esmu starp tiem kam garšo.

Ka jau ierasts, pie mums Lartviā, Rīgā šie labumi meklējami kādā diviem jums jau zināmajiem alus veikaliem. Šoreiz šis nāk no Alus Celles.

#0116 Buxton Tsar

Vēl viens melnais stouts, bet šoreiz jāsaka, ka ir zināma vilšanās. Pirms kādām pāris nedēļām apmeklējot Stabu ielas alus veikaliņu tā īpašniekam izteicu vēlmi, lai rekomendē kādu pārīti stoutu. Kā nekā ārā novembris, tumšs, vakari un gari un šis ir īstais laiks lēnām baudīt ko nopietnu un sarežģītu. Rezultātā manā somā un pēc tam ledusskapja plauktā nonāca šis angļu darītas Buxton krievu imperiālais stouts ar nosaukumu TSAR jeb Cars. Tātad jābūt kaut kam aristokrātiskam, kaut kam īpašam, kaut kam cēlam, manas gaidas pēc pēc iepriekšējās pieredzes ar šo stilu arī bija ļoti augstas, bet…

Nav! Šoreiz neskatoties uz visiem 99 ratebeer.com punktiem es teiktu, ka nav trāpīts. Vismaz manām garšas kārpiņām noteikti nē. Nenoliedzami sarežģīts dzēriens, bet laikam pārāk sarežģīts, daudz stipru, spēcīgu, rūgtu un nedaudz dīvainu garšu. Nevar saprast, vai nu pelašķi vai darva vai ogle vai asfalts vai nezināmi apiņi vai kāda ļoti rūgta tēja ar šokolādes piešprici un pārāk jūtamu alkohola stiprumu. Nebija balansa starp visām šīm garšām, pie tam pārējās maņas, kuras paredzētas baudai arī bija vīlušās: smarža necila, putas gandrīz neizdevās iegūt un alum glāzē iesilstot tas nepavēra jaunas nianses, kā tas tipiski mēdz būt stoutiem no augstākajiem plauktiem. Žēl. Lai nebūtu tikai negatīvais, tad jāpasaka, ka dzēriens ir ievērības cienīgs, tas nav ikdienas dzēriens, aldari tur ir ieguldījuši savas zināšanas, izdomu, pieredzi un pēcgarša ir ļoti, ļoti ilga, bet manai garšas sajūtai nošāvuši greizi. Nevar jau viss garšot, bet arī šī ir pieredze. Tīri intereses pēc gribētos no jauna pamēģināt Mikkeller trako brīnumu Black Fist, jo tur bija zināmas garšas līdzības.

#0115 Aldaris Šokolādes Stouts

Tas tiešām ir interesanti kā mainās priekšstati par alu, alus darītavām laika gaitā. Zinot to, ka es te tāds kā alus gurmāns un nu jau kādu laiku dalos savā pieredzē arī šeit, paziņas, kolēģi jautā, kurš tad labākais alus Latvijā, kuras darītavas iesaku u.tml. Ja par alu ir skaidrs, nav viena mīļākā, nav viena iecienītākā, jo patīk visi, kuri ir aldariem labi izdevušies ar savām garšas, izskata, stila kvalitātēm, tad ar Latvijas darītavām ir interesantāk. Ja man jautātu pirms gadiem pieciem, sešiem, septiņiem vai desmit, tad pirmajā trijniekā droši vien būtu Užavas, Piebalgas, Tērvetes vai Bauskas, katru reizi kādu no šiem atstājot aiz svītras. Bet tagad aina ir absolūti savādāka un mans šībrīža tops būtu šāds:

#1 – Malduguns, jo viņi noteikti uz šo brīdi ir interesantākie ar ļoti labām kvalitātēm, dažādību un laikam visvairāk atbilst tam ko pasaulē saprot ar vārdiem craft alus

#2 – Valmiermuiža, jo viņi noteikti diezgan būtiski pamainīja kvalitatīva un garšīga alus vērtību Latvijā. Būtiski ir tas, ka uz lauriem neguļ un ja darbības pirmajos divos gados faktiski bija tikai Valmiermuižas gaišais un tumšais, tad pašreiz viņi nebaidās eksperimentēt, brūvē dažādi, brūvē dažādus alus, ja nesanāk, tad uzlabo. Man svarīgākais ir tas, ka ir gana liela dažādība saglabājot zināmas kopējās kvalitātes.

#3 – Aldaris. Kas to būtu domājis, bet to saku pavisam nopietni. Tas nebija iedomājams vēl pirms diviem gadiem, bet tagad man tiešām tīk tas ko dara Aldara ļaudis. Jā ir problēma ar to, ka Aldarim pārejot uz šo labo alus darīšanu un atsakoties no “širpotreba” brūvēšanas savā Tvaika ielas darītavā tas atsaucas kopējiem Latvijas alus ražošanas statistikas skaitļiem. Mazāk ražo, mazāk nodarbina, vairāk importē. Bet, bet, ja vēl pagājušā gada brīnumi kā Latvijas IPA, Staltais Beļģis un Mājas alus bija maigi sakot izgāšanās, tad tas, kas no šī brūža nāk ārā tagad ir tiešām uzmanības vērts. Rietumu eils, Samta eils, Laumiņas skūpsts, Porteris ar savām uzglabāšanas variācijām, pagājušā rudens Ziemas viesis un nu – Šokolādes stouts ir ļoti atzīstams veikums, kurus ir pamats ieteikt gan parastiem dzērājiem, gan viesiem. Viņiem tiešām sāk izdoties un cerams būs turpinājumi, jaunumi, uzlabojumi.

Tātad Šokolādes stouts. Kā jau mazajā anotācijā rakstīts, tad tas tiešām ir britu tumšo eilu tradīciju pārstāvis labās tās izpausmēs. Ja gribās kādu tiešām labu britu pārstāvi, kurš pa laikam atrodams mūsu veikalu plauktos, tad tas ir Young’s Double Chocolate Stout. Un ziniet ir līdzības. Aldara veikums šo nepārspēj, bet arī tālu neatpaliek. Ko esam ieguvuši savā glāzē? Tumšs, gandrīz melns dzēriens ar ļoti tumšām, brūnām putām. Smarža nav sevišķi izteiksmīga, var sajust dedzinātos iesalus, bet šokolādi drīzāk nē kā jā. Garšā gan šokolādes nianses ir sajūtas uzreiz, nākot no šokolādes iesala, visnotaļ salds, varbūt par daudz salds. It kā jau šokolādes ir salda, bet šeit drīzāk iederētos rūgtās šokolādes nianses. Tātad, man būtu gribējies lai ir rūgtāks, sausāks, ar kādu izteiktāku apiņu piesitienu. Bet ar visu to, ļoti baudāms dzēriens. Tai pat laikā atšķirībā no citiem stoutiem labāk dzert šo tiešām vēsu, no ledusskapja. Tas iespējams nolīdzina nepilnības, kuras lien ārā tam sasilstot. Noteikti kopā ar ēdienu un ne obligāti ar saldējumu vai šokolādes kūkām, bet labs gaļas gabals būs tieši laikā. Tik pašpietiekams, lai būtu dzerams viens pats, tas nav.

Par cenu runājot – šis noteikti pašreiz Latvijā ir tumšais alus ar labāko cenas/kvalitātes/baudas attiecību. 1,89 eiro par 0.5 litru pudeli ir labs pirkums.

Un visbeidzot ratebeer.com laba ir šeit.